Miežu un kviešu karašas

Sastāvdaļas 250 ml piena 250 ml kefīra (rūgušpiena vai paniņu) 250 ml ūdens 250 – 375 ml eļļas 100 g presētā maizes rauga 1 tējkarote sāls 9 ēdamkarote cukura 1 kg pilndraudu miežu miltu 1,5 kg pilngraudu kviešu miltu Sēkliņas (ķirbju, linsēklas, ķimenes) pēc izvēles 1 ola – klaipu apziešanai Kļavu lapas palikšanai zem klaipiņa

Gatavošana:

Atmodina raugu. Mazā bļodiņā raugu sadrupina, 1 ēdamkaroti, cukura, 1 ēdamkaroti miltu un 1 ēdamkaroti siltu ūdeni, visu izmaisa un atstāj, lai raugs aktivizējas un sāk šūmēties.

Lielā bļodā ielej pienu, kefīru un siltu ūdeni. Izmaisa un pārliecinās, ka šķidrums ir remdeni silts. Pa daļām šķidrumā iesijā un iemaisa miltus. Kad pievienota pirmā miltu trešdaļa, iemaisa aktīvo raugu. Pēc tam pa daļām turpina iesijāt atlikušos miltus. Kad mīkla kļūst bieza un stingra, pakāpeniski pievieno un iemaisa eļļu, kas mīklu darīs vijīgu. Kad mīklu ar karoti vairs nevar apmaisīt, to mīca ar rokām bļodā vai uz galda virsmas, līdz veidojas viendabīga un elastīga mīkla. Pirms rokas liek mīklā, tās ieeļļo, lai mīkla nelīp pie rokām. Mīcīšanu turpina līdz mīkla atlīp no rokām. Ja vēlas, mīcīšanas beigās mīklā iemīca sēkliņas. Mīklu saveļ bumbā, liek atpakaļ bļodā, pārsedz ar lina drānu, noliek siltā vietā, lai uzrūgst.

Kad mīkla dubultojusies apjomā, to sadala aptuveni 10 vienādās daļās, no katras veidojot apaļu klaipiņu (katrs klaipiņš būs ap 250 gr). Ja vēlas, var veidot arī lielākas maizītes, tad jārēķinās, ka tos jāpacep būs ilgāk. Klaipiņus veido uz dēlīša vai darba virsmas, kas ieziesta ar eļļu. Ieeļļo arī rokas. Kad klaips izveidots, to liek uz kļavas lapas, pārziež ar sakultu olu, ar pirkstu ievelk zīmes vai rotā ar sēklām. Pirms maizīti liek krāsnī, tai ļauj kādas 10 min uzrūgt uz pannas. Karašas var cept gan cepampannā, kurā ieklāts cepampapīrs, gan likt Maizes krāsnī uz klona, Tad gan cepējai jāpieskata, lai krāsns nav pārāk karsta, ideālā temperatūra ir ap 250-300 grādu.  

Cep ar malku kurinātā maizes krāsnī aptuveni 20 minūtes. Elektriskajā vai gāzes cepeškrāsnī cep maksimālajā karstuma režīmā, tad maize nekaltīs, bet izcepsies mīksta un pufīga. Cepšanas ilgumu un gatavību nosaka, maizes klaipam pieklauvējot pie apakšējās garozas. Dobja skaņa norāda uz gatavību.

Vēl siltu karašas šķēli apsmērē ar garšaugu sviestu, uzkaisa sāli un piedzer rūgušpienu.

Nedaudz par to, cik sena ir miežu maizīte. Mieži ir senākā labība Baltijas jūras reģiona zemēs, jo bija piemēroti vietējam klimatam. No miežu miltiem cepa plāceņus – pirmatnējo maizi. Vārdiem mieži un maize ir viena cilme. Arī pasakās bārenīte no krāsns ārā velk miežu plāceņus. Kad kļuva pazīstama ziemas rudzu kultūra un zemes apstrāde ar kūtsmēsliem, tad rudzu audzēšana tā uzplauka, ka tie kļuva par dominējošo labību. Izplatoties rudzu maizei un kviešu miltiem, miežu plāceņus un karašu cepa aizvien retāk. Mūsdienās miežu karaša ir īsts retums. Mēs cepam rupjo miežu un kviešu miltu karašu, kas izdodas apaļākiem sāniem kā tikai no miežu miltiem vien. Sendienās karašu cepa sestdienās, svētdienās un svētku reizē. Kā šķidrumu izmantoja svaigas paniņas, jo sestdienās kūla arī sviestu, vai sūkalas un rūgušpienu. Tas piešķir rūgšanas jaudu un attiecīgi arī izceptā kukulīša apaļīgumu un pufīgumu. Karašas tradicionāli cepa ar maizes raugu (senāk ar alus raugu vai skābumraugu). Tikpat labi šo funkciju pilda plaši pieejamais kefīrs. 

Lai mīkla abrā rūgst un nekā nepietrūkst!